Motorolleris. Un kāpēc tas mani kaitina.

Vasaru es pavadīju mazpilsētā. Ideja būtībā bija vienkārša – prom no lielpilsētas trokšņiem, cilvēkiem un skaļuma. Kā tad. Izrādās, ka Latvijas mazpilsētas ir apsēdusi sērga, kuru sauc – motorolleri. Es saprastu, ja pa mazajām ieliņām eleganti ripotu pusdzīvas sarkanas Vespa`s ar blondīnēm minisvārkos pie stūres, kuras brauc no darba tikšanās uz nākamo. Nu, tā kā tie kadri no filmām, ja. Bet te tev nu bija – tie, kas eleganti ripo ir kaut kādi sīki šmurguļi uz motorolleriem, kurus grūti vairs nosaukt par motorolleriem, bet tikpat grūti nosaukt arī par motocikliem. Un viņu pilsētā ir aptuveni tikpat daudz kā odu vasaras vakarā.

Es atceros, ka tad, kad man bija četrpadsmit gadu, man pat īsti nebija velosipēda. Mani draugi visbiežāk pārvietojās ar bmx, mtb vai parastajiem šķoļņiku velosipēdiem, dažs labs vēl mēģināja pārsist pieri meklējot sevī apslēpto Toniju Havku vai Madaru Apsi, bet nevienam no mums nebija motorollera, kur nu vispār domas par ko tādu. Mums arīdzan nebija iphone un interneta pasaules reālās pasaules vietā. Bet tagad katram sevi cienošam četrpadsmitgadniekam vajag motorolleri, jo, redziet, ar riteni braukāt jau ir kļuvis pārāk… meinstrīmi. Un tas ir vispār pussijiem, jo – nu kuram tad patīk piepūlēties, minot velosipēda pedāļus. Man ir tikai viena neskaidrība – es četrpadsmit gados knapi varēju sakasīt naudu pirmajiem aliņiem, tad kā viņi spēj sakasīt naudu degvielai, kuru stūķēt iekšā tajā verķī? Bet nu labi, citi laiki, citas vērtības, visticamāk, ka katra trešā vecāku salasītā šampinjonu kastīte Anglijā vai uzmūrētais ķieģelis kamīnā, arī ir tie, kas palīdz mazajiem bērniņiem uzpildīt degvielas bāku.

Labi, štrunts ar to, ka manā bērnībā man nebija motorollera un bija jāiztiek tikai ar riteni, labākajā gadījumā, bet ir divas lietas, kuras man šajā sērgā patiešām, čista latviski sakot – besī, pirmkārt – viņi paši, otrkārt – viņi paši un troksnis.

Mīļie galvaspilsētas buržuji, ja jums liekas, ka velosipēdisti ir pilnīgi muļķi uz ielām un traucē pārvietoties visiem tiem, kam pie sirds iet četri riteņi, tad jūs neko nenojaušat par to kādi ir motorolleristi uz ielām. Starp citu, velosipēdam vismaz ir tā fantastiskā funkcija, ka viņš lielākoties pārvietojas bez jebkāda trokšņa, ja. Motorolleriem ir tā skaistā funkcija, ka skaņa tiem parādās piecreiz ātrāk nekā viņu kustības ātrums. Es vienmēr esmu priecājusies, ka dzīvoju teju pilsētas nomalē un man apkārt ir tāds klusums kā Latgales laukos.. līdz šai vasarai, kad otrpus ceļam, kuru nošķir milzu priedes, ir uzliets jauns asfalts visas, diezgan garās, ielas garumā. Kas acīmredzami nozīmē to, ka tādā miermīlīgā privātmāju rajonā mentu visbiežāk jau nav un tad nu katrs sevi cienošs motorollerists var pārbaudīt „cik tad ar šito verķi var izspiest”. Reizes piecas, vismaz katrs, vismaz desmit gabali vienlaicīgi. Vienalga kurā diennakts laikā. Bet vēlams vēlos vakaros vai naktīs. Es nezinu kāpēc, noteikti ne jau tāpēc, ka cilvēki tad guļ un viss skan vēl skaļāk.. Tā konstantā zāģēšanas skaņa pa visu pilsētu ir tiešām kaitinoša.

Es tiešām nesaprotu – kāpēc? Kāpēc tieši motorolleri? Kādu prieku tas īsti dzīvē dod? Un kāpēc tieši maziem pusaudžiem, kuri pat uz divām kājām ir neaprēķināmi.

Un tad vēl otra lieta, kas ir ne tik kā kaitinoša, bet arī bīstama. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu jaunatne dzīvo pēc YOLO principa, arī motorolleristi no tā neatpaliek. Liekas, ka viņi to ir ņēmuši daudz par daudz nopietni. Būtu labāk nopietni ņēmuši vērā ceļu satiksmes noteikumus, pamuļķi. Ja sēžot pie mašīnas stūres, uz motociklistiem attiecas – „Skaties divreiz. Divreiz.” princips, tad uz motorolleristiem visticamāk – „Skaties nepārtraukti. Nepārtraukti”. Ne jau tāpēc, ka viņi brauc ātri un uzrodas pēkšņi, bet tāpēc, ka viņi uzrodas pēkšņi un brauc kā muļķi. Pietam, visticamāk viņi uzrodas tavas mašīnas pakaļā, to izšķaidot, kamēr tu stāvi krustojumā pie sarkanās gaismas. Es saprotu, ka, lai brauktu ar motorolleri ir jānokārto tiesības, tikai liekas, ka kāds ir aizmirsis tam pa vidu iemācīt arī ceļu satiksmes noteikumus. Un izveidot likumu, ka pie motorollera stūres var sēsties vismaz no 18 gadu vecuma vai tad, kad saprāts ir vienā līmenī ar ķermeņa garumu. Ir pilnīgi normāli, ja lielveikala autostāvvietā tev pēkšņi pretī nesas motorolleris, vai nogriežas pa kreisi tur, kur tas nav atļauts vai izgriež strauji mašīnai priekšā, jo taču.. YOLO. Vai pilnai laimei vispār – pārvietojas pa velobraucēju celiņu. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas pārvietojas gan ar auto, gan ar velosipēdu un pavisam noteikti varu teikt, ka (saprotu tos autovadītājus, kuriem besī velobraucēji) man, gan kā velosipēdistam, gan autobraucējam, nenormāli besī un traucē motorolleristi. Vai vismaz viņu neaprēķinātais stulbums un varenums pie motorollera stūres. Mazais, pumpainais pusaudzi, atrodi citu veidu kā atstāt iespaidu uz meitenēm, lauzta roka pirmajā skolas nedēļā, sadauzīts motorolleris un kāda cita cilvēka mašīna, nav tas labākais veids kā pierādīt savu varonību un atstāt iespaidu. Kaut gan, kas zina – YOLO taču!

 

P.S. Man kaut kā atmiņā ir arī pāris joki no džeku puses par džekiem uz motorolleriem, ne tie pozitīvākie, protams.

1 Comment

  1. Ir saprotams, ka postpadomju telpā ir grūti adaptēties pie daudzām lietām un tās dažādos cilvēkos izsauc dažādas reakcijas un emocijas, tai skaitā arī ne tās patīkamākās. Tomēr ieteiktu skatīties uz šo un vairums lietu no gaišās puses – pašsajūtas uzlabošanās garantēta.

    http://WWW.MOTOROLLERIS.LV :

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s