Īsi un kodolīgi par izstiepto noziegumu un sodu.

Rudenī no grāmatnīcas atlaižu plaukta iegādājos Dostojevska „Noziegums un sods”, kaut kā visu šo gadu gaitā un neskaitāmo obligātās literatūras sarakstu garumā biju izsprukusi no Dostojevska lasīšanas. Tāpēc biju nolēmusi kaut ko darīt lietas labā, nu, piemēram, nopirkt grāmatu un mājās nolikt to plauktā noputēšanai, kamēr izlasīšu visus pārējos obligātās literatūras sarakstus.

Pienāca vasara un tas maģiskais brīdis, kad var atpūsties. Beidzot pieķēros pie Dostojevska, jau pēc nosaukuma zināju, ka nav šī nekāda vasaras vieglā literatūra, bet, ja es tādu būtu gribējusi, droši vien paņemtu kaut ko no Rozamundas Pilčeres daiļrades.

Tad nu tā. Iesāku, lasīju un izlasīju. Gariem zobiem. Neteiksim, ka nepatika, neteiksim, ka patika, neteiksim, ka ieteiktu visiem šo te tagad izlasīt, jo klasika taču.

Grāmatā liekās, ka ir kaut kas no Kafkas un Markesa. Kafkas absolūtā, bezjēdzīgā nolemtība un Markesa misticisms un mūžīgā, garā vāvuļošana riņķī apkārt par tēmu. Ja Markesā šī vāvuļošana mani vēl kaut cik spēj aizraut, neskatoties uz to, ka jau esmu aizmirsusi, ko lasīju pirms divām lapaspusēm, tad Dostojevskī šī īpašība mani kaitināja. Tas arī viens no iemesliem kāpēc man tā grāmata, goda vārds, kā varētu krieviski izteikties – zajebala. Nu, cik tad var stiept to gumiju riņķī un apkārt. Tam visam, protams, smalks, psiholoģisks aprēķins, bez tā jau, nu, nekur. Psiholoģisks aprēķins, lai lasītājam liktu šķetināt notikumus pēc visiem iespējamajiem un neiespējamajiem iznākuma variantiem. Man vienā brīdī jau sāka gribēties ja ne aiziet uz iecirkni pašai un pieteikties, tad vismaz pāršķirt kādas pārdesmit lapas un ātrāk nonākt līdz kulminācijai un atrisinājumam. (te es totāli sāku saprast tos, kas „Zaļajā zemē” pāršķir pirmās pārdesmit lapas, jo nu tiešām, cik var?) Bet jāuzteic, ka Dostojevskis to muldēšanu riņķī apkārt iepinis tik meistarīgi, ka ja gribētu izlaist pāris rindas, pazaudētu pavedienu visam, ja izlasīsi un neatcerēsies kas noticis iepriekšējā rindkopā, arī būsi pazaudējis domas virzību.

Nu, tāds nu viņš ir, tipisks Dostojevskis rakstot gāāri un plāāāši, un nēēēsteidzīgi un tāda nu esmu es tipiska mūsdienu lasītāja – kurai vajag visu ātri, tūlīt un uzreiz.

Izlasīju, noliku plauktiņā, ķeros pie nākamās lasāmvielas.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s