Izrādās, ka es pazinu Joņevu

Izrādās, ka es pazinu Joņevu. Ne personīgi, protams. Precīzāk gan – beidzot es uzzināju, kas ir šis te jaunais cilvēks, kuru varēju manīt katrā Hospitāļu Ielas koncertā, kuru apmeklēju arī es. Katrā. Un es esmu bijusi daudzos Hospitāļu Ielas koncertos. Gan jau, ka viņu varēja manīt arī tajos koncertos, kuros es nebiju. Gan jau. Vienmēr tā, ne pavisam tuvu skatuvei, ne galīgi prom no tās. Pa vidu. Ar brillēm uz acīm, bārdains. Dzied līdzi un plaudē.

Tātad, šis te „hospitāļu ielas džeks” ir sarakstījis grāmatu, kā izrādās. „Jelgava 94” Ahā. Grāmata par deviņdesmitajiem. Mana sirds tā kā nedaudz apmeta kūleni – grāmata par deviņdesmitajiem un Latviju.  Un andergraundu. Mana sirds apmeta kārtīgu kūleni. Ja ir cilvēki, kuri ir sajūsmā par sešdesmito hipijiem, septiņdesmito anarhijām vai astoņdesmito disko, tad mani līdz sirds dziļumiem sajūsmina deviņdesmito Latvija un vēl jo vairāk – deviņdesmito gadu Latvijas andergraunds.

Lai arī pati esmu „deviņdesmito produkts”, par šo laiku vairāk atceros no citu stāstītā, ne no pašas pieredzes un piedzīvotā. Tāpēc mani vēl jo vairāk sajūsmina deviņdesmitie – tu it kā tur biji, bet tomēr it kā nē. Gluži kā daudziem pēc labas ballītes – tu tur it kā biji, bet to, ko darīji vairāk stāsta tavi draugi, nevis tu pats.

Tātad, puisis, kurš allaž ir manīts līgojamies Hospitāļu Ielas regejiskajos ritmos, ir sarakstījis grāmatu par Jelgavu un.. metālu. Kas to būtu domājis. Grāmatas prezentācijā, pēc nolasītā grāmatas fragmenta, Joņevs noteica „stay brutal” un pārbāztais Teātra bārs sveica viņu ar aplausiem. Tā kā uz doto brīdi manā kabatā nebija neviena „skaidra” pieclatnieka, tad domu par to, ka grāmatu lasīšu jau tajā vakarā, bija jāatliek. Nedēļas nogalē viens pēc otra internetā sāka birt komentāri un raksti ar pirmajām atsaucēm par grāmatu. Tikmēr es atpūtos laukos un nemaz netiku līdz grāmatnīcai, lai arī varētu pievienoties tai publikas daļai, kura grāmatu ir izlasījusi „vienā elpas vilcienā” vai „vienā naktī izrāvuši cauri”. Toties pirmdienas vakarā, pateicoties maniem draugiem, kuri sagādāja man, dzimšanas dienas ietvaros, dāvanā šo grāmatu, arī es varēju sākt šo „maratonu”. Jāatzīst, ka nedaudz atpaliku no „maratonistiem” un neizlasīju grāmatu vienā piegājienā un naktī, bet vismaz lekcijā kursa biedram palūdzu pierakstīt semiotikas un sanskrita noslēpumus par mums abiem, kamēr es kāri lasīju grāmatu.

Šķirot grāmatas pirmās lapas, nedaudz tā kā baidījos, vai tik mani negaidīs baiga vilšanās, kas nomāks sajūsmu par grāmatu, kura līdz šim staroja no apkārtējiem un, gribot negribot, bija ietekmējusi arī mani. Šķirot un lasot vēl tālāk, sajūsma nemazinājās, bet arī neauga plašumā. Turējās tādā vienā līmenī visu laiku. Iespējams, ka tas sakņojas tajā, ka es tomēr neesmu īsti no tās paaudzes, kas bija klāt pirmajos koncertos Krāmenē un brauca uz Biržu, vai bija klāt Skyforger un Huskvarn rašanās brīžos. Nebiju klāt, bet par to visu uzzinu no stāstiem un leģendām. Tad, nu, lūk, šī grāmata ir tie stāsti un leģendas. Tikai diemžēl tie visi „stāsti”, kas sapulcēti grāmatā kā nodaļas, neaizrauj un nesajūsmina mani vienlīdz labi. Protams, to es arī nemaz nevaru īsti pieprasīt. Tāpēc sajūsma, kas vienu brīdi cēlās augstāk, nākamajā spēja jau nokrist nedaudz zemāk, bet, kopsummā veidojot līdzsvaru – palikt nemainīga, bet joprojām – patīkama sajūsma.

Par grāmatas „veiksmes stāstu” var saukt to, ka tā ir.. vienkārša un.. patiesa. Tik pat labi, pie kādas apstākļu sakritības, es būtu varējusi uzaicināt Joņevu ciemos, cienāt ar vīnu un pastumt zem deguna pelnu trauku, un viņš to visu varētu man vienkārši izstāstīt. Tā vienkārši, čomiski. Tā kā cilvēki mēdz viens otram stāstīt atmiņas no jaunības dienām. Joņevs saka, ka grāmata ir autobiogrāfiska, bet nevajagot grāmatā esošo Jāni uztvert tieši kā Jāni Joņevu. Arī citi grāmatas varoņi ir tikuši pie citiem vārdiem. Tomēr gribētos domāt, ka tas „trīsdesmitgadīgais, briļļainais un resnais metālists ar garo zirgasti” autobusā, ceļā uz Blomi, kurš tiek dēvēts par Imantu, tomēr ir kāda mana drauga brālis. Tā pat kā gribas domāt, ka viss, līdz pēdējam, grāmatā notiekošais ir patiesāks par patiesu, kaut vai tikai tāpēc, lai es apslāpētu sevī vēlmi, lasot „funktierēt”, cik daudz no rakstītā tiešām ir noticis, cik daudz ir autora fantāzijas augļi. Gan jau, ka to visprecīzāk pateikt spēs Nāve, Zombis un visi pārējie, kas ir bijuši klāt tajos brīžos, kuri aprakstīti grāmatā.

Savu sentimenta artavu piešķir tas, ka lasot grāmatu, var atpazīt kaut kādas lietas, vietas, personas un var pat vilkt iespējamas paralēles notikumos. Arī es atceros no saviem piecpadsmitgadnieka laikiem „Merkura” degustēšanu, līšanu, ja atmiņa neviļ, zem tā paša tilta, lai tiktu koncertā un braukšanas uz Rīgu kā allaž lielu piedzīvojumu. Tāpēc pieņemu, ka tiem, kas tiešām ir Joņeva vienaudži, šī grāmata var un arī  izraisa vēl spēcīgāku jaunības sentimentu un gremdēšanos atmiņās. Jo, tā pat kā ārzemju (vai vietējās) filmās redzot kadrus, kuros rāda vietas, kurās cilvēks ir bijis pats personīgi, maigi ietrīcas sirsniņa, tā pat arī ir ar personīgi atpazīstamām lietām, personām un notikumiem literatūrā (kas varbūt pat negadās tik bieži kā kino).

Nedaudz mulsinoši liekas autora notikumu salīdzinājumi ar dažādas literatūras palīdzību. Piesaukts tiek gan Kafka, Vonnengūts, gan Bulgakova „Meistars un Margarita”, pat „Šveiks” un Platona darbi. Liekas, ka tas īsti tā kā nesaskan ar tāda klasiskā garmatainā death metal pusaudža ikdienas gaitām, bet.. tik pat labi – lieliski saskan ar pašu Joņevu kā tādu un viņa personīgo mīlestību pret literatūru.

Kad liekas, ka atmiņu stāstījumam beigas var nemaz nepienākt(un nemaz jau arī tā īsti to negribas), tad grāmatā „parādās” trešā un pēdējā daļa, kas stāsta par pavisam neseniem notikumiem Jāņa dzīvē. Ar nelielu pašironiju aprakstītās paša ikdienas gaitas un „dzīves uzskatu maiņa”, ir atbilstošs nobeigums grāmatai, kas tomēr, vairāk vai mazāk, ir personīgo atmiņu stāstījums par tiem laikiem, kad „mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki”.

Tā pat gribētos domāt, ka šī grāmatas daļa ir kā „ievads” kādai citai grāmatai, kuru pēc kādiem gadiem pieciem vai desmit varētu uzrakstīt kāds, kurš savā jaunībā Latvijas andergroundu izdzīvoja divtūkstošajos.

 

Advertisements

4 Comments

  1. Joņevs točna bārdains?! Varbūt sekas pēc nevīžīgāka vīkenda, varbūt pazaudējis skuvekli! Bet ja nu tiešām, respekt!

  2. Kā visas labas lietas, tā arī šis gara darbs pie manis atnāca 5 gadus vēlāk 🙂
    Tā grāmatu piesaukšana mani, turpretī, nemulsināja nemaz, jo vienā vietā viņš tā arī saka, ka kamēr citi puikas pagalmā cēla cietokšņus, viņš par cietokšņiem lasīja (dažādu iemeslu dēļ).

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s