Vācieši uz bruģa

Atceros, vakarnakt biju tik jautra, ka gāju runāties ar diviem vācu jaunekļiem, kurus pamanīju jau pamirušajās Vecrīgas ielās. Parasti es neeju tā vienkārši runāties ar, uz ielas sastaptiem, ārzemniekiem un svešiem cilvēkiem. Ne tad, kad esmu jautra, ne arī tad, kad neesmu jautra. Bet, tā kā vācu valoda un, uz ielas pamanīti „īsti vācieši”, man allaž liek sirdij nodrebēt, bet latvieša kūtrums neļauj skriet klāt un izpaust prieku par katru vācu tūristu, kurš apbrīno Rīgas līdzību Brēmenei, tad visbiežāk pasmaidu iekšēji par viņiem un dodos tālāk. Lai nu kā, vakar bija tā, ka nebiju naksnīgās Vecrīgas bruģi minusi akurāt kā no pagājušā gada nogales. Arī mani sabiedrotie bija tādi, kuri tādā „komplektācijā” nebija satikti divus gadus, tāpēc savās sarunās mēs bieži atcerējāmies laikus pirms diviem gadiem, kad gājām viens otru ārstēt no gripas ar tējām un šņabi, taisījām filmu vakarus ar šņabi un arī pavasari gājām baudīt ar šņabi.

 Respektīvi – viss tajā brīdī bija saslēdzies tā, ka mirkļa burvība pulsē galvā un jūties tā, ka vari iet runāt ar svešiem vācu jaunekļiem. Viņi iznāca no kaut kāda briesmīga iestādījuma, apstājās ielas vidū un par kaut ko skaļi diskutēja, tādā tīrā, sulīgā vācu valodā. Un es izdomāju, ka, nu, ne tak, man jāiet ar viņiem parunāt, jo, nu, tā vācu valoda, nu, tik smuki skan, nu, tik smuki! Tā kā man īsti nebija nojautas kā man ar viņiem uzsākt sarunu, bet viņi kopsummā jau izskatījās tā, ka ir gatavi uzsākt sarunu ar jebko, kas atrodas Vecrīgā, viens no viņiem – it īpaši ar Vecrīgas bruģi, es vienkārši piegāju klāt un smaidīju. Vācietis, tāds ar nedaudz rudu matu nokrāsu un tendenci par savu mīļāko ēdienu dēvēt burgerus un kaut ko neveselīgu, pirmais pamanīja mani un smaidot angliski izteica frāzes, kuras laikam izlasījis interneta forumos par kā nokoļīt latviešu zeltenes. Pasmaidīju. Atbildēju vāciski, ka viss ir forši. Īsti tā kā nevarēju izdomāt, ko man teikt, bet vāciski gribējās runāt tā, ka, ja neko nepateikšu vāciski, tad mēle toč novītīs. Pār lūpām bira tādas pāris klasiskas frāzes, īsas, aprautas, ar nelielu koķetu pašpārliecinātību, kura noteikti manī bija augusi līdz ar tukšoto glāzīšu skaitu. Tās frāzes bija pietiekamas, lai viņi saprastu, ka es runāju vāciski, bet es saprastu, ka viņi ir tādā stāvoklī, ka spētu runāt visās pasaules valodās. Tad viņi man piedāvāja šņaucamo tabaku, jēziņ, šņaucamo tabaku, Vecrīgā, pulksten četros no rīta! Ko tādu kā šņaucamā tabaka vispār kāds vēl lieto? Tiešām? Pateicu, ka nē, paldies, man nav vēlmes pēc šņaucamās tabakas. Viņi vienlaicīgi ielika atpakaļ kabatās savas tabakdozītes, gribēja vēl ko bilst, viens no viņiem iesāka arī man ko stāstīt, bet tūdaļ tajā pašā brīdī, pavērās, nu jau slēgtā, bāra durvis, kur sauca iekšā mani, lai man nav jāgaida uz ielas brīdis, kad raitā solī dosimies mājās ar manu vakara īsto kompāniju. Ātri atvadījos, kaut ko nomurmināju vāciski un klausījos viņu dobjajos vācu teikumos, kas kā pērkons dunēja man nopakaļ. Pasmaidīju un gāju iekšā bārā. Tāda īsa, neviltota komunikācija, kas nevienai no pusēm neko neizteiks jau pēc stundas, kur nu vēl nākamajā dienā, bet tajā brīdī likās, ka, bāc, forši¸ parunāju tak vāciski!

Viens no viņiem pat bija simpātisks, tāds ar bārdu un, nu, vispār – pēc visiem modīgu jauniešu kanoniem, bet varbūt, ka man tikai tajā brīdī likās, ka smuks. Nezinu, tas viss jau tā relatīvi un maldīgi, īpaši uz Vecrīgas bruģa ap četriem no rīta.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s