Dubultā dzīve. Dubultā nāve.

„Man pēc skolas/darba jāaiziet vēl uz aerobikas treniņu, pēc tam vēl uz floristikas pulciņu un tad vēl uz šaušanas nodarbībām” nenākas tik bieži dzirdēt kā „pagaidi, es vēl ātri ieskriešu feisbukā, twitterī un instagramā, un tiekamies tad.”

Pirmajā brīdī šķiet, ka salīdzināt aerobiku ar feisbuku būtu diezgan netaisnīgi, bet patiesībā jau vairāk vai mazāk tajā ir kaut kas kopīgs – socializēšanās. Pirmajā gadījumā socializēšanās notiek reālajā pasaulē, otrajā gadījumā – virtuālajā. Cits jautājums, protams, ir par blakus efektiem un to lietderību (nodzīti liekie kilogrami, lēkājot aerobikas ritmos, vai uzēsti, nervozi klikšķinot „like” feisbukā).

 Lai socializētos reālajā dzīvē, cilvēki tiešām dodas ārpus mājas – vienalga, vai uz to pašu aerobiku, koncertu vai adīšanas pulciņu vecmeitām. Lai socializētos virtuālajā pasaulē cilvēks piereģistrējas feisbukā, twitterī, instagramā, forskvērā varbūt arī face.lv un myspace.com.

Tad nu notiek apmēram vienlīdz aktīva sociālā dzīve abās pasaulēs līdz tam brīdim, kad cilvēks.. nomirst. Nemaz nerunājot par to, ka socializēšanās pārtrūkst automātiski, interesants liekas tas fakts, ka.. pēkšņi cilvēks aiz sevis ir atstājis divas pasaules/dzīves, kuras viņš ir dzīvojis – reālo un virtuālo. Reālajā dzīvē par cilvēka esamību liecina viņa dzīves laikā sasniegtais, bērni, mazbērni, atstātais mantojums, kāda fotogrāfija un drēbju skapis, kuru izdāļā vai nu labdarībai vai ugunskuram. Kā arī citu cilvēku atmiņas par to, cik krietns vai slikts ir bijis šis cilvēks. Kas paliek pāri virtuālajā pasaulē? Tieši tā – pāris profili sociālajos portālos, kuros ietvertas cilvēka ikdienas pēdas virtuālajā pasaulē.

Liekas, ka līdz divdesmit pirmajam gadsimtam šī tēma nebija diez ko aktuāla gluži vienkārši tāpēc, ka tādu feisbuku un twitteru nebija. Pagājušajā gadsimtā cilvēks reāli, fiziski nomira un ar to arī beidzās viņa gaitas šajā pasaulē – sērojošie radinieki aizgāja apciemot kapu, nolikt ziedus un gremdējās atmiņās. Bet kā ir mūsdienās? Ja cilvēks nomirst reālajā dzīvē – vai viņš nomirst arī virtuālajā dzīvē? Kas notiek ar viņa profilu dažādos sociālajos portālos? Vai tas nomirst līdz ar tā lietotāju vai turpina sērīgi un biedējoši eksistēt arī pēc lietotāja nāves reālajā pasaulē? Esmu personīgi piedzīvojusi abus gadījumus. Pirmo reizi par to, kam tad ir jānotiek ar cilvēka virtuālo „es” pēc viņa nāves, saskāros pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad traģiskā negadījumā bojā gāja kāda mana bērnības dienu draudzene. Tas bija laiks, kad tikko strauju popularitāti bija ieguvis draugiem.lv portāls. Īsti neatceros to iemeslu, kādēļ vēlējos aplūkot viņas profilu šajā portālā praktiski „tūlīt” pēc tā, ka uzzināju, ka viņa ir mirusi, bet visticamāk, ka tā bija vienkārši interese. Neilgu brīdi pēc viņas nāves profils eksistēja, bet tūlīt pat, ja atmiņa neviļ, dažu stundu laikā profils pazuda bez pēdām, tā it kā tas nekad nebūtu eksistējis. Lieta darīta. Cilvēks ir miris gan reāli, gan virtuāli. Pēc tam, gadu gaitā, esmu redzējusi mirušu cilvēku profilus tajā pašā draugiem.lv portālā, kuru viesu grāmatas un bilžu galerijas tiek pārpludinātas ar komentāriem par to, cik ļoti šis cilvēks pietrūks, laba vēlējumiem tai saulē un citādi izteiktām līdzjūtībām (piemēram – raudošām emocijikonām vai ko tamlīdzīgu). Arī šie profili, visbiežāk, pēc kāda brīža pazūd. Jāpiebilst, ka visbiežāk aizgājēji ir jaunieši un vairāk vai mazāk nāves iemesls ir bijis diezgan traģisks.

Ir nācies arī dzirdēt tādu teikumu kā – „man šodien feisbuks piedāvā apsveikt dzimšanas dienā cilvēku, kurš jau divus gadus ir miris.”

Vai pēc gadu desmitiem feisbuks, twitteris, draugiem.lv un instagram (vai vēl ļaunāk – foursquare redzēt, kas ir bijusi pēdējā vieta, kuru cilvēks apmeklējis, pirms nomiris) pārvērtīsies par „mirušo profilu kapsētu”? Ņemot vērā, ja mirušo cilvēku profilus neizdzēš, tie pēc idejas nekur nepazūd. Kas notiek tad?

Šeit droši vien jāsāk domāt par to, cik ētiski vai neētiski liekas katram personīgi fakts par sava virtuālā „es” saglabāšanu internetā. Varbūt skan nedaudz muļķīgi, bet, ja cilvēkam ir iespēja izvēlēties vai viņš vēlas tikt apbedīts vai kremēts, kāpēc gan, lai cilvēks nevarētu izvēlēties – saglabāt viņa profilu sociālajos portālos vai dzēst to. Domājot par to šobrīd – liekas absurdi, bet tā varētu būt vistīrākā realitāte pēc pārdesmit gadiem.

Varbūt ir vērts sociālo mediju ekspertiem, aplikāciju veidotājiem un citiem IT ļaudīm padomāt par šo jautājumu nākotnes perspektīvā – izveidot virtuālās kapsētas, piemēram, še pat feisbukā vai draugos, kur vienkopus pulcēt tos profilus, kuru īpašnieki ir miruši? Ar iespēju nolikt ziedus, gluži kā ar šobrīd esošo pakalpojumu, kurš ļauj virtuāli apdāvināt savu draugu profilbildes ar ziediem, lidojošām zebrām un sniega pikām. Uzcelt virtuālo pieminekli, kurā var aplūkot mirušā cilvēka bildes, lielākos sasniegumus dzīvē (gluži kā „timeline” opcija šobrīd feisbukā, neesmu redzējusi, bet iedomājos vai eksistē „dead …”, ja jau ir „born 1988”), komentārus – līdzjūtības no draugiem. Sanāk nedaudz kā tāda kapu „digitalizēšana”, kas, iespējams, varētu laika gaitā izraisīt to, ka ērtāk būtu samaksāt 35 santīmus par virtuālajiem ziediem, nevis aizbraukt uz reālo kapa vietu un nolikt reālus ziedus. Iespējams, ka tālākā nākotnē tā pat varētu būt realitāte, visticamāk – valstīs, kurās ir pārapdzīvotība un jau tagad cilvēku kremēšana ir optimālākais variants mirušā apbērēšanai. Zināms, ka urna aizņem mazāk vietas kā zārks, un urna, kas, piemēram, novietota kādā ēkā (kapsētas imitācijā) līdzās neskaitāmām citām urnām un aprīkota ar „digitālu profilu sociālā portāla kapsētā” varbūt tiešām veicinātu vairāk tuvinieku un draugu apciemojumus, vismaz virtuālus, pie mirušā. Gluži kā tajā jokā par to, ka vectētiņš lūdz pie kapa ierīkot bezvadu internetu, lai viņa mazbērniem būtu iemesls vectēva kapu biežāk apmeklēt.

Virtuālā pasaule arvien vairāk un uzkrītošāk ienāk mūsu ikdienā un reizēm spēj pat gūt virsroku par reālo dzīvi. Virtuālajai pasaulei mūsdienās ir diezgan liela nozīme un tās vērtība visticamāk tikai un vienīgi pieaugs, cits jautājums ir par to cik liela nozīme būs cilvēka eksistencei virtuālajā pasaulē pēc viņa nāves.

 

1 Comment

  1. Lielisks raksts. Un tā vien šķiet, ka līdz ar modernu serveru attīstību un interneta lietošanas apjoma pieaugumu, ar visu to virtuālo pasauli nāksies vien sadzīvot.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s