Literatūras bada spēles

Pirms pāris dienām iegriezos grāmatnīcā, jo uz kādu brīdi man ir izdevies izrauties no obligāto literatūru kalniem un es šobrīd jūtos tieši tā, lai palasītu kaut ko, kas baro ne tikai manas smadzenes, bet arī dvēseli. Tik pat labi varētu šo ierakstu šeit sākt un beigt – iegriezos grāmatnīcā un izgriezos no tās ārā. (nelielai piebildei – esmu cilvēks, kas agrāk grāmatnīcās spēja pavadīt līdz pat stundai un vēl vairāk laika)

Pāris gadus tiešām ir sanācis tā, ka aktīvas „brīvās” literatūras lasīšanas gaitas ir samazinātas līdz minimumam, pat iepauzētas. Tā pat arī ar grāmatnīcu apmeklējumiem. Tagad vēlējos to visu labot un grāmatnīcā diezgan apstulbusi „dabūju pa degunu”. Ko tad lai lasa cilvēks mūsdienās, kurš negrib lasīt sāgas par vampīriem, spēlītēm, kas saistītas ar badu, par tetovētām jaunkundzēm, „mājsaimnieču pornogrāfiju” triloģijas vai Rozamundas Pilčeres tipa romānus, kurus vilcienos visbiežāk lasa pusmūža sievietes braucot uz darbu savā birojā un cerot, ka kādreiz arī trauksies ar savu mīļoto pa kalnainiem ceļiem skaistā kabrioletā. Vai arī, protams, neizsīkstošās grāmatas, kas dod pamācības par to kā dzīvot labāk, kā kļūt par ideālu cilvēku desmit dienās, atrast noslēpumus un atbildes uz visiem jautājumiem vai dzīves jēgu saprast citātā „ja kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu”. Un tad vēl ir tās grāmatas, kas ir pārizdotas literatūras klasikas, hipsteru tipa vākos (pēdējais jaunums šajā lauciņā – Dž. Džoisa grāmatas), kas, protams, nav slikti un ir pat labi, ka grāmatas tiek pārizdotas jaunākos, pievilcīgākos noformējumos, nemaz nerunājot par to, ka bieži vien tulkojums līdz ar to ir uzlabojies. Diemžēl, personīgi man, tas neko nedod, jo „Trīs draugus”, „Ulisu”, „Mīlestību holeras laikos” un „Hamletu” esmu izlasījusi padomju laika grāmatās, kuras jau ir ar apdzeltējušām lapām, bet man nav uz doto brīdi lieku līdzekļu, lai es nopirktu labu (var jau nopirkt arī sliktu) grāmatu tikai tāpēc, ka tā „piestāvēs manām tapetēm” vai arī „jānopērk šī, īstas ādas vākiem, smuki izskatīties blakus ādas dīvānam”. Protams, grāmatnīcu plauktus pārpilda arī pelēcīgos vākos ietērptas grāmatas par vēstures notikumiem un vēsturiskām personībām. Kā arī dzejoļu krājumu plaukti nestāv tukši, diemžēl, tur visbiežāk gozējas Kiviča, Silovas un tamlīdzīgu autoru dzejas pērles, kuras, nebaidos teikt, liekas, ka ir sazvejotas pateicoties tam, ka „dārgāka makšķere un laiva” nevis bagātāka literārā valoda un dvēsele. Tie ir tie plaukti, kuriem, gribot negribot, sanāk visvairāk pievērst uzmanību, lai atrastu sev tīkamu lasāmvielu. Kuru man neizdodas atrast, jo, diemžēl mani neinteresē ne vampīrsāgas, ne salkani mīlas romāni, kā arī padomi par to kā noticēt pozitīvismam man neliekas izlasāmi klišeju pārbāztā grāmatā.

Starp citu, vai esat ievērojuši arī to, ka maniem šiem te „grāmatu iedalījumiem” ir arī daudz maz vienādi grāmatu vāki? Vieni ir ar kādu ķermeņa daļu, drūmos toņos – pelēki, melni, tumši zili, sarkani, izteikti lielu nosaukumu vai tikai vienu vārdu uz vāka, kopumā atstāj tādu mistiski drūmu noskaņu. Tad ir tādi, kas ir ar gaisīgiem toņiem, nedaudz banalitātes pieskaņu, sievietēm, kas skūpsta vīriešus vai, ietērptas skaistās kleitās, stāv klinšu malās, „cakainiem” fontiem virsrakstu noformējumā. Kā arī tie, kas ir tīrā minimālisma stilā vai tieši pretēji – raibi kā dzeņa vēderi, ieturēti grāmatu vāki, kas vēsta par vienu vienīgo patiesību un cilvēka attīstības ceļu pasaulē.

Kur mūsdienās ir palikuši, vai, precīzāk, kāpēc mūsdienās nav tādu autoru kā, piemēram, Kafka, V. Vulfa, G.G. Markess, Dostojevskis, S. Lems, H. Bells (un vēl neskaitāmi citi, vairāk vai mazāk 20. gadsimta literatūras spilgtākie pārstāvji), kaut vai tas pats Vonnengūts? Es, protams, neņemos apgalvot, ka tādu autoru nav vispār, varbūt, ka ir, bet tos aiz vampīrsāgu grāmatām nevar pamanīt, tāpēc, ja jums liekas, ka šobrīd rakstu aplamības, var droši man ieteikt lasāmvielā jaunākos mūsdienu autorus, kuri raksta +/- manis nosaukto rakstnieku stilā – ļoti labprāt uzklausītu izlasāmo grāmatu ieteikumus. Citādi patiešām rodas sajūta, ka tad, ja esi izlasījis divdesmitā gadsimta literatūras klasiku un „milžus”, tad vairs īsti mūsdienās lasīt nav ko, ja pie sirds neiet, jā, jā, tās pašas manis nosauktās vampīrsāgas un visas tās pārējo tipu grāmatas, kuras pieminēju augstāk. Kur ir palikusi kaut kāda nopietna, domāt liekoša, inteliģenta literatūra? Literatūra ir sabiedrības spogulis. Vai tiešām ir tā, ka šī brīža literatūra tātad ataino mūsdienu pasaules vērtības, ideālus, vēlmes, vajadzības un mērķus? Kas liek domāt par to, ka mūsdienu pasaules lielākās vērtības un ideāli ir saulē mirguļojošs vīrietis, ātras mašīnas, seksa rotaļas, vardarbība, pārdabiskas „rotaļas” un visi cilvēki grimst pārdomās par to kā noticēt saviem iekšējiem spēkiem, kā atrast īsto es un kurai no pozitīvo domāšanu skolām pievērsties (starp citu, šeit gribas nocitēt kāda man tuva cilvēka teikto – „paliek baigi skumji, ka cilvēkiem vairs negribas domāt, negribas pacensties un atrast vērtības, uzrakstīt tās vērtības, nevis aprakstīt KĀ viņas meklēt.” Par šo tēmu vispār varētu vēl atsevišķu rakstu uzrakstīt, ja ne pat divus vai visus trīs)? Iespējams. Iespējams, ka 22. gadsimtā par 21.gadsimta literatūru tieši tā arī runās, tā pat kā mēs runājot par 20. gadsimta literatūru gribam pieminēt cilvēka eksistenciālisma jautājumus, karu atstātās pēdas cilvēkos, cenšanos izprast divdesmitā gadsimta straujo attīstību visos virzienos – tehnoloģijās, zinātnē un visur citur ar cilvēku kā personību tam pa vidu.

Katram gadsimtam sava literatūra, tā teikt. Pēc tā man gribas izspriest, ka, ekh, labāk būtu dzīvojusi iepriekšējā gadsimtā. Lai arī šeit parādās jautājums par to, ka daudzi no tā laika darbiem, kas šobrīd ir atzīti par ģeniāliem, tobrīd netika novērtēti, tāpēc, es ceru, ka nedod dies`, ka tie mūsdienu darbi, kuru es te noniecinu, vēlāk tiks atzīti par klasiku un ģeniāliem literārajiem apcerējumiem. Lai gan – tie jau šobrīd taču ir kulta statusā un liek pasaulei dalīties „par” un „pret” frontēs. Labi, par gaumi nestrīdas.

Bet jautājums paliek atklāts – ko tad lai mūsdienās lasa tāds cilvēks kā es, kurš ir izlasījis maksimālo minimumu no „klasiķiem”, pārlapojis mūsdienu literatūras aktualitātes, lai saprastu, ka tas nav tas, ko gribas lasīt, kā arī biogrāfijas un vēsturiskos romānus lasa tikai tad, ja personība vai notikumi ir bijuši patiesi interesanti un saistoši pašam?

Patiešām, ja jums ir kāds ieteikums labai literatūrai (pieņemu, ka jūs noprotat pēc rakstītā to, kāda veida literatūra man patīk), tad – neturiet sveci zem pūra un padalieties ar nosaukumiem un autoriem! Citādi man nākas paraustīt skumjās plecus, stāvot grāmatnīcā, nosmīnēt par grāmatu vizuālajiem izskatiem un cenu, un doties mājup tukšām rokām un bez literārā prieka acīm un dvēselei.

3 Comments

      1. Āak. Man tieši otrādi:) Un priecē, ka 19.gs ar visiem Balzakiem, Dikensiem un Londoniem ir neizlasāms!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s