Centra sindroms

Berlīniešiem ir tāds teiciens – „Man bleibt im Kiez”, latviskā tulkojumā tas skan aptuveni šādi – „katrs paliek savā rajonā”. Berlīne ir liela pilsēta, ļoti liela pilsēta un tai nav viena izteikta centra, toties ir ļoti daudz izteiktu „mikrorajonu”, kuri, reizēm pat, savā starpā ne visai labi sadzīvo – nereti tiek dzirdēti dažādi komentāri par kāda rajona iedzīvotājiem, radot stereotipiskus priekšstatus un uzskatus. Tā kā nav viena izteikta pilsētas centra, tad katrs rajons ir parūpējies par savu centru. Ir dzirdēti stāsti par cilvēkiem, kuri no sava rajona neizbrauc pat gadiem (ja nu vienīgi uz ārzemēm vai kādu citu pilsētu Vācijā), viņi nav bijuši citā Berlīnes rajonā vai nomalē tikai tāpēc vien, ka viņiem viss ir sasniedzams savā rajonā – sākot jau no attiecīgajām institūcijām, beidzot ar lielveikaliem, mazākiem veikaliņiem, kafejnīcām, restorāniem bāriem un citām izklaides vietām – kino, peldbaseiniem, sporta centriem. Respektīvi – pilsēta pilsētā. Ērti un parocīgi.

Runājot par Rīgu, kura ir daudz mazāka par Berlīni, šādu te iezīmi nevar pamanīt tik izteikti, jo, pirmkārt, sākot jau ar svarīgākajām institūcijām – tās vairāk vai mazāk tomēr bāzējas Rīgas centrā, nevis, piemēram, Purvciemā vai Zolitūdē. Ja vēl varētu „gariem zobiem” piekrist, ka teju katrā Rīgas mikrorajonā ir pa savam iepirkšanās centram un sporta zālei, tad neviens šķietami nenoliegs to, ka labākās ballīšu, izklaides vai kultūras baudīšanas vietas nenoliedzami ir Rīgas centrā, izteiktāk – Vecrīgā. Protams, nevar nepieminēt pēdējo gadu pozitīvo tendenci pēc iespējas vairāk kultūras vai ballīšu vietas atvērt ārpus Vecrīgas mūriem – Miera ielas republika, Kalnciema ielas kvartāls, Spīķeri, Lāčplēša ielas bāru meka, bet tas viss tik un tā vairāk vai mazāk atrodas tajās pilsētas robežās, ko apzīmē ar „centrs”, izņemot tā izteiktāk Kalnciema ielas kvartālu.

Pirmos mēnešus pavadot Berlīnē, vienmēr tikai pavīpsnāju par „katrs paliek savā rajonā” izteiciena patiesumu, jo nereti ballīšu, iepirkšanās vai kultūras pasākumu baudīšanas dēļ, bez bēdu devos uz citiem rajoniem un nekurnēju par to, ka jāpārsēžas trīs reizes, jābrauc ar metro, vilcienu, tramvaju un beigu beigās ar zirga pajūgu. Laikam ejot, gribot negribot „katrs paliek savā rajonā” teiciens manās asinīs iesakņojās arvien spēcīgāk – piemājas lielveikals palika par labāko „šoppinga centru” un, ja nu gadījumā tajā kaut ko nevarēja atrast, tad tas nemaz nebija tik ļoti nepieciešams. Izstādes, kino, koncerti un citi kultūras pasākumi – apmeklēšanas vērti tikai tad, ja mākslas galerija atrodas aiz stūra vai kino ielas galā. Par mīļāko restorānu arī kļuva tas, kurš divas šķērsielas tālāk vai vispār slinkuma kalngals – mājas pirmajā stāvā esošais hipster – sušī bārs „Gobento”. Nu, un bāri? Pff, kurš teica, ka bārs, kurš ir manas mājas pirmajā stāvā nav piemērots ballītēm? Un tas, kurš ir aiz stūra? Vispār superīgs. Kaut kur ir forša ballīte? Uz to ir jābrauc ar tramvaju desmit minūtes? Akdievs, tādu gaisa gabalu un vēl ar tramvaju, nu nē, paldies.

Tad, kad rudenī ievācos Rīgas.. centrā, tad jau no sākta gala smīnēju par to, ka „katrs paliek savā rajonā” šeit ātri vien pārvērtīsies par „centra sindromu”. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tās reizes, kad esmu bijusi ārpus Rīgas centra (neskaitot, protams, pavisam došanos prom no Rīgas), kaut kur uz kurieni ir jādodas vēl, nedod dies, ar sabiedrisko transportu.

Liels nopelns tajā droši vien ir arī mana dzīvokļa atrašanās vietai – piecu minūšu gājiens un esi teātrī, trīs minūšu gājiens – hipsterīgā koncertzāle „Palladium” arī ir sasniegta, tās pašas trīs (vai arī četras, ja luksofors rāda sarkano gaismu) un esi nokļuvis bārā ar „Berlīnes elpu” – Chomsky, labi, tālākā gājienā var aiziet arī līdz Vecrīgai vai pretējā virzienā – Miera ielai.

Decembra izskaņā nācās doties uz kādu pasākumu, kurš notika Latvijas dzelzceļa muzejā, vienu brīdi mans iekšējais „centra snobs” jau sāka apdomāt iespēju neiet, jo nu – bāc, jābrauc ar tramvaju un tik tālu vēl – otrpus Daugavai!  Lūk, pie kā noved cilvēka iedzimtais slinkums un vēlme pēc ērtībām.

Varbūt tādā ziņā Rīga ir pateicīgāka nekā, teiksim, Berlīne, lai ātri vien kļūtu par „centra(sava rajona) snobu”, ja dzīvesvieta atrodas centrā – jo lielākoties viss atrodas vai notiek Rīgas centrā, kas ļauj palaisties slinkumā un nedoties uz Kalnciema ielas kvartāla tirdziņu, jo tas ir tālāk, bet doties uz Berga Bazāra tirdziņu, jo uz to pat var aiziet mājas tērpā cerībā, ka nesatiksi pazīstamas sejas.

10 Comments

  1. kamēr dzīvoju teikā 4 gadus, tikmēr biju daudz operatīvāka un mobilāka, tieši plašuma ziņā, aizbraukt uz centru/citiem rajoniem bija absolūti ok. dzīvojot centrā, man tik ļoti patīk tas, ka viss ir blakus. jebkurā brīdī tu vari būt jebkur, bet tas viss [lielākoties] ir centra ietvaros. jo te tiešām ir viss. psiholoģiski tas ir daudz vieglāk nekā braukāšana no teikas uz citiem spotiem. un arī sab. transports ir ieguvis pavisam savādāku lomu manās acīs.

    1. Tā gan ir – agrāk, kad vispār dzīvoju ārpus Rīgas, skatījos uz lietām un notikumiem Rīgā ar pavisam citu skatu, kopš atrodos Rīgas sirdī – nūūū, daudz, kas tiek pakļauts skarbai “slinkuma” analīzei, heh.

  2. Haha, atceros, ka bērnībā, Imantā dzīvojot, centrs skaitījās pilsēta. “Aizbrauksim uz pilsētu, uzvelc labās drēbes!” 😀 Šobrīd es migrēju aptuveni 60 km robežās, tā ka man nešķiet nekas anormāls no centra aiziet uz Imantu (jā, aiziet, jo 7km tak ir tuvāk nekā no manām otrām mājām līdz tuvākajai pilsētai) 🙂
    Ā, es, kad sīkāka biju, vienreiz biju uz Aglonas to svētceļojumu prikola pēc aizgājusi. Pēc tās reizes gribējās bļaut katru reizi, kad kāds teica, ka veikals esot tālu:D

    1. Hahaha. Atceros kā senāk, kad dzīvoju no Rīgas 65km un mana draudzene kādus 50km bieži teicām, ka “oke, es braucu uz centru” ar to domājot.. Rīgu.

  3. Man tāpat ir ar to rajonu, tikai tas pārmaiņas pēc nav centrs. Šad un tad sanāk aizbraukt uz pilsētu, bet tā kā tusēju reizi ceturksnī, tad man tas centrs ir puslīdz pie vienas vietas.

    Vairākus gadus nostrādāju centrā, tīņu gados man bija meitene no centra, bet nu esmu laimīgs, ka tas viss ir cauri.

    Laimīgi dzīvoju nost savā Āgenskalna labākajā stūrī, esmu še veiksmīgi introducējis draudzeni. Darbs arī notiek šeit, un ceru, ka tā arī paliks.

    Gan jau citiem tas uznāks ar vecumu. Gan jau sagribēsies kaut kādu zaļumu un telpu. 🙂

    1. Āgenskalns ir viens no maniem mīļākajiem Rīgas rajoniem, ja ne pat mīļākais. Ja kādu reizi dzīvē nāksies dzīvot Rīgā tā “nopietni” nevis īrējoties ar čomiem, tad visticamāk, ka tas būs Āgenskalns.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s