Rīga Rīgā

Viss sākas jau pie “matriksa” gājēju pārejas, kādi četrdesmit cilvēki, luksoforiem abās pusēs, negribēti skaita līdzi sekundes, lai iedegoties “zaļajam” varētu veiksmīgi lavierēt starp pretimnācējiem, ieskriet kādam vēderā, dabūt cigarešu dūmus sejā un vēl pacensties neiekāpt peļķēs, tad tas viss turpinās līdz brīdim, kad esi iespiedies starp, visbiežāk, korpulentiem cilvēkiem vilciena vagonā, noklausījies “fanariki 20 kapeik” un “aizliegts vest sprāgstvielas [ar visu Ābrahama vesti]” un, durvīm aizveroties, dodies kaut kur vairāk vai mazāk ārpus Rīgas. Tas viss ir  – nepatika.

Šodien kā reiz man izdevās šo nepatiku izbaudīt, kamēr tiku līdz vilcienam, tikmēr jau biju gatava ne tikai piezvanīt par viltus sprāgstvielu Centrālajā Stacijā, bet arī patiešām to tur kaut kur nogrūst. (P.S. Policija, nu ne tak, es tā nedarītu. Jums nav par ko satraukties)

Centrālās stacijas “Rimi” ir nu tiešām tas, kurā gribas iegriezties kā pēdējā pieejamajā “Rimi”, vārda vistiešākajā nozīmē, ja, tas “Rimi” strādā līdz 24. Es goda vārds ne reizi neesmu bijusi tajā “rimčikā”, kad tur nebūtu cilvēku, man liekas, ka tie tur rindās stāv pat tad, kad veikals ir aizslēgts. Un tās rindas ir tādas, ka tu īsti nevari saprast – viņi stāv pie kasēm vai visi rindiņā sastājušies pēta iepirkumu plauktus. Tur vienmēr ir tik daudz cilvēku, ka ar savu iepirkuma groziņu ir diezgan lielas iespējas uzplēst kādai krievu lēdijai zeķubiksi un par šo varoņdarbu uzzināt vismaz desmit jaunus sinonīmus vārdam “bļe”, tikpat liela iespēja ir arī, spraucoties garām kādam, kuru negribas piebakstīt, iebraukt ar savu groziņu produktu plauktā un kaut ko sašķaidīt. Un tur visi vienmēr skrien, ne gluži sprintā auļo pa veikala telpām, bet var just, ka cilvēki steidzas, steiga tur ir ieelpojama gaisā tik pat labi kā svaigi ceptās maizītes.
Ir tās kases veikalos – ar mazuļiem, piecu produktu kases un kādas tur vēl. Šajā “Rimī” noteikti vajadzētu kasi – “es kavēju vilcienu, jo ir fakin gara rinda”, kurā apkalpot tos, kuri varētu pierādīt, ka viņu vilciens aties pēc četrām minūtēm un viņi nebūs pasažieru vidū. Citādi sanāk mīdīties rindā starp izsalkumu un vēlmi tikt mājās/uz darbu/uz ballīti/utt laicīgi. Un nepalīdzēs tas – ej iepirkties laicīgi pirms vilciena. Šodien gāju iepirkties pusstundu pirms (pasaki tik, ka nav laicīgi, ja) un tik un tā vilcienā iekāpu aizelsusies un ar vilciena durvju aizvēršanās elpu pakausī.

Tad, kad stacijai klāt piecēla Origo, gaisā virmoja jociņš par to, ka īsti nevar saprast vai pilsētas nosaukums ir “Rīga” vai “Origo”, īpatnēji, ka šie vārdi ir diezgan līdzīgi. Tādā pašā veidā arī īsti nevar saprast vai primārais šeit ir vilcienu satiksme vai šopaholiķu kārdināšana. Tik cik spoži virmo veikalu skatlogi, tik drūmi un nepārskatāmi ir vilcienu pienākšanas un atiešanas laiki. Vispār jau aktuāls pasniegšanas formāts – vintage un tā, nostaļģija pēc deviņdesmitajiem. Tas, ka visā stacijā un “Origo” ir jūtama steigas elpa nebūt nenozīmē to, ka pietiks ar četriem soliņiem pa visiem, vairāk nekā, 35 tūkstošiem kvadrātmetru. Un uz tiem pašiem soliņiem kā košļājamās gumijas zem soliņiem ir pielipuši vai nu tie, kas jau ir dzīves pamestie vai tie, kas ir meklētāji, visbiežāk atpazīstami kedās/kerzās ar ķēdi pie biksēm, melniem matiem pār vienu aci un saspraudēm pie jakas. Ja tev ir jāgaida vilciens un mīnus trīsdesmit grādos ir vēlme tikt pie urīnpūšļa apsaldēšanas – ir jau arī peroni, kur piemest smago pakaļu.
Vēl viens pārbaudījums ceļā uz vilcienu ir flīzes stacijas tuneļos. Nekas, pāris akrobātiskas kustības un “ča – ča – ča” soļi dzīvē par sliktu nenāk. Vai nu arī nopērc citus apavus, visticamāk ar uzziestu superlīmi pie zolēm.
Ja godīgi – es neesmu kaut kā bieži dzirdējusi cilvēkus stāstām par savām ģimenes svētdienas aktivitātēm – iepirkšanos, pieminam to, ka “nuja, un tad pēc Spices aizbraucām uz Origo un nopirkām visu ko nevajag.” Es pieņemu, ka veikals savu mērķauditoriju ir apzinājis kā tos, kas izmanto Latvijas Dzelzceļa/Pasažieru vilciena pakalpojumus, tāpēc arī uztaisījis tās bodītes tik šauras/mazas, lai tu neaizmirstu cik maz vietas sēdvietā ir pārbāztā vilcienā. Tāpat, ja tev ir doma “ātri pirms vilciena ieskriešu nopirkt jaunas apakšbikses” – aizmirsti. Kamēr visos stāvos, mistiskajās trepēs un gaiteņos atradīsi īsto veikalu, vilciens būs aizbraucis.

“«Origo» atrodas lieliskā vietā blakus Centrāltirgum, centrālajai dzelzceļa stacijai un autoostai”, tā ir rakstīts viņu mājaslapā, aha, tieši tā, jo, kur nu vēl lieliskāku vietu Rīgā par Centrāltirgu, staciju un autoostu. Īpaši to parku, kurš “foursquare” aplikācijā ir ieguvis nosaukumu “Bomžu parks aiz stacijas”, ļoti lieliska vieta, lai saprastu, ka tas, ka mājās pazudis siltais ūdens ir labāk nekā tas, ka seja vispār ir jāmazgā peļķē. Un dalīt maizīti ar kaitinošu mazo māsu ir labāk nekā piecdesmit baložiem. Šajā vietā runāt par higiēnu un “labu personīgo aromātu” ir absolūti bezjēdzīgi. Higiēna, ko? Kas higiēna?
Labāks skats paveras otrpus stacijas ēkai – sarkanas rozes rokās, satraukta mīņāšanās, kaislīgi skūpsti, dusmas, gaidīšanas prieks/dusmas. Tur vienmēr ir kāds, kuram jāsatiekas, kuram jāatvadās, kuru piečakarējusi aklā randiņa dūda un nav atnākusi, kāds kuram vienmēr pietrūkst desmit santīmi baltmaizītei, vai “daij sigaretu!”, kāds kuram liekas svarīgi savā uzdzīvē iesaistīt arī citus ļaudis, neliekot tos mierā un vēl mēģinot sejā iegrūst pusizdzertu šņabja pudeli. Tur vienmēr kaut kas notiek.  Un tas taču ir lieliski, tik aktīva vieta Rīgā. Ir sajūta, ka šeit ir Rīga Rīgā, ka cilvēki ir kā no citas pasaules, laikam ir citas mērvienības – minūtē noteikti vairs nav 60 sekunžu, kad ir jāizstumjas cauri visai burzmai, ka pārmaiņus pēc lēta parfīma un urīna smakas var aptuveni noteikt apkārtesošo cilvēku materiālo stāvokli, ka pēc rindām pie biļešu kasēm var saprast, ka ārā ir svēlme un mēs esam valsts pie jūras. Tur viss notiek.

Ja man būtu ērtāk pieejama kāda cita vilciena pietura vajadzīgajā virzienā, es noteikti Centrālajai stacijai netuvotos ne tuvumā, bet tā kā tā nav opcija, tad sakostiem zobiem pieciešu šo piecpadsmit minūšu – pusstundas ceļojumu cauri šai maģiskajai “Origo” pasaulei. Paveicas, ja viss ir noritējis veiksmīgi un vilcienā var nedusmoties uz visu pasauli. Nepaveicas, ja, nujā, ja viss šis pārgājiens sākot no gājēju pārejas līdz vilciena durvīm ir šķēršļu pilns. Bet dzīvē jau uz to visu vajag skatīties no gaišās puses! Tāpēc labāk, lai ir tā nevis, ka man uz mājām būtu jātiek zirga pajūgā, kurš tirgus placī jāizkaulē no čigāna.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s