Esmu pārlasījusi jēgu.

Es esmu pārlasījusi jēgu. Jā, tieši tā. Es esmu pārlasījusi jēgu.
Es to biju nojautusi jau pirms kāda brīža, bet šovakar tā īsti sapratu to lietu kārtīgi.
Es nekad neesmu bijusi no tiem, kas lasa ar gariem zobiem un savā mūžā ir izlasījuši “Mazo Princi” augstākais, bet vispār aprobežojas ar anekdotēm žurnāla pēdējā lapā vai “Sīrupa” problēmām. Es vienmēr esmu lasījusi grāmatas teju vienu pēc otras, pat trakāk – vairākas vienlaicīgi (ja atmiņa neviļ, tad 10 ir bijušas maksimums, bet nu tādā īīlgi stieptā laika posmā, kad vienu iesāk, pa vidu izlasa četras, otrajai pa vidu vēl vienu, tad atgriežas pie pirmās nedaudz, tad noliek to malā, lai izlasītu piekto, sesto un septīto, kurai paralēli jau lasa astoto un vēl nedaudz iemet aci pirmajā). Man vienmēr ir paticis lasīt un tas ir licies forši. Obligāto literatūru skolās neesmu uztvērusi kā zobu sāpes (iespējams, ka šādus cilvēkus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt), bet centusies izlasīt visu, labi, dažas grāmatas tiešām bija nelasāmas, bet es esmu izlasījusi “Mērnieku laikus” no sākuma līdz beigām, ja! Un man pat patika, iedomājies!
Tam visam pa vidu man vēl ir bijis laiks lasīt arī žurnālus un avīzes, dziļākā bērnībā topā bija “Spicā Avīze”, tad “Laba” vai “Mana”, neatceros, tad vēl, protams “Sīrups”, tad kaut kādiem straujiem lēcieniem pārgāju pie sakarīgāku žurnālu lasīšanas – “Pastaiga”, tad vēl “Santa” bija ļoti iecienīta un tās interviju iespaidā, es sapratu, ka arī kādreiz dzīvē gribētu sniegt interviju (nu, kaut ko vairāk nekā “dienas jautājums” Neatkarīgajā Tukuma avīzē). Žurnālus parasti izlasīju vienā, augstākais divos, piegājienos no vāka līdz vākam. Visu.

Tagad. Ņurcu šovakar rokās žurnālu “Pastaiga”, atšķiru vienu rakstu, izlasu pirmās trīs rindas, meh, aizveru. Atveru nākamo, atkal tas pats. Un tā es to žurnālu ņurcu rokās jau ilgāku laiku, pāris nedēļas vismaz. Vienīgais, ko esmu izlasījusi ir pie modes lapām esošie teikuma, divu teikumu garie apraksti. Izklausās baigi pēc twittera garuma ierakstiem, ne? Bet patiesībā tā arī ir, ka mana ikdienā uzņemtā informācija lielākoties ir twittera vai facebook īsā garuma ieraksti, vai ziņu portālu virsraksti, jo vairāk iedziļināties kārtējās politiskajās problēmās man nav vēlmes. Skumji, bet tā arī ir, ka neko īsti garāku es ikdienā nespēju uztvert, retu reizi spēju izlasīt kādu garu rakstu, bloga ierakstu vai ko tamlīdzīgu, bet nu tad tam ir jābūt vai nu līdz kaulam forši uzrakstītam (ar “forši” es domāju tādam, kas patīk man) vai nu tēmai ir jābūt tādai par ko es interesējos pamatīgi (piemēram, kā izaudzēt baziliku uz palodzes, oke, es par to baigi neinteresējos, bet joprojām man ir tāda interese izaudzēt baziliku uz palodzes).
Žurnālus es tagad lasu reti, pirmkārt, tāpēc, ka tie ir nejēgā dārgi un man nav naudas, otrkārt tāpēc, ka es tur rakstīto nespēju uztvert. Kaut kad šķirstīju “Ir” numuru, par kuru teicu, ka – velns ar ārā, man gribas šeit izlasīt teju katru rakstu, bet man nav spēka lasīt. Varētu tā vienkārši paņemt numuru rokās virs galvas un sakratīt iekšā visu to informāciju. Jo tomēr nav tā, ka es būtu notrulinājusies tik tālu, ka mani nekas neinteresē, mani interesē daudzas lietas, bet rakstītā formā es tās vienkārši vairs nespēju uztvert. Varbūt tas ir tāpēc, ka ikdienā ir tik daudz obligātas informācijas, kas ir jāatlasa, jāizfiltrē un jāizlaiž cauri galvai, ka kaut kam ārpus “obligāts” vairs īsti neatliek vietas, laika un spēka.

Kā arī ir zināms, ka līdz ko kaut kas kļūst obligāts, tas paliek tāds, kas vairs īsti nepatīk. Iespējams, ka tas ir piemeklējis mani saistībā ar lasīšanu, kaut gan, tad, kad iedomājos par to brīdi, kad varēšu lasīt tās grāmatas, kuras es vēlos, nevis tās, kuras ir obligātas mani pārņem tāds “wiii” maza bērna prieciņš, kas ātri vien noplok, saprotot, ka tas nebūs tik ātri. Šobrīd ir tā, ka man nedēļas, pusotras, laikā ir jāspēj “apstrādāt” viena līdz divas grāmatas. Neizklausās jau baigi daudz, bet nevajadzētu aizmirst, ka tās nav tās grāmatas, kuras izvēlos no brīvas gribas, tās arī bieži nav grāmatas dzimtajā valodā, kā arī Rozamundas Pilčeres romāni, kurus lasot nevajag īpašu smadzeņu klātbūtni un piepūli. Tā ir informācija, kuras zināšana ir, ja ne obligāta, tad vēlams obligāta un tāda, ko vajag atcerēties vismaz līdz tuvākajai sesijai, ja ne uz visu dzīvi, tomēr. Tā kā šis viss ir vairāk vai mazāk primārāks, nekā jaunākā intervija ar kādu kino režisoru žurnālā vai grāmata, kurā aprakstīta Kurta Kobeina biogrāfija (jā, es tiešām to gribētu izlasīt, man patīk biogrāfijas), tad es ar sakostiem zobiem cenšos uztvert to informāciju, kas nākas baigi grūti. Pat pārāk grūti, kas jau paliek traucējoši. Jo es vienkārši esmu pārlasījusi jēgu.

Reizēm es domāju, ka ir forši, ka praktiski viss, kas man ir jādara – ir tikai jālasa, lai apgūtu nepieciešamo, nevis jāizstrādā neskaitāmas formulas vai jaunas Pitagora cienīgas teorēmas, bet.. nekur nav teikts, ka arī no lasīšanas var nogurt un pārlasīt jēgu.
Man ir skumji, ka savu patiku pret lasīšanu es esmu reducējusi līdz nepieciešamajam, obligātajam minimumam, atmetot to, kas sagādātu man prieku, “pavērtu apvāršņus un sagādātu literāru pacēlumu!”

1 Comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s